Negaidītās emocijas sērojot

Mēs visi esam kādreiz redzējuši filmās vai lasījuši grāmatās, kā izskatās, uzvedas un rīkojas galvenie varoņi, kuri piedzīvo sēras. Kino un literatūra bieži rāda ļoti “skaistu” vai dramatiski izteiktu sērošanu, tāpēc neviļus izveidojas priekšstats, kā “vajadzētu” justies.
Tāpēc, kad paši piedzīvojam sēras un mūsu emocijas patiesībā ir pilnīgi citādas, nekā esam iedomājušies, var sākt šķist, ka ar mums kaut kas nav kārtībā.

Šajā ierakstā gribu apskatīt dažas emocijas, ar kurām cilvēki bieži sastopas sērās, bet kuras var šķist pavisam negaidītas

Sajūta, ka šobrīd neko nejūtam, patiesībā mūs pasargā. Mēs vienkārši fiziski nespējam izjust visas emocijas, kas parādās brīdī, kad mūsu mīļais cilvēks ir aizgājis.
Mēs norobežojamies no savām sajūtām, jo mums ir jāizdzīvo. Dažkārt tas izskatās kā automātiska darbošanās “autopilotā”, un tas ir normāls adaptācijas veids.

Sērām nav noteikta laika skala. Nav pareiza vai nepareiza veida, kā sērot, un tomēr mēs bieži vērtējam un tiesājam savas sēras.
Teikt “esmu iestrēdzis savās sērās” nozīmē vērtēt savu sēru procesu un nepieņemt to, ko jūtam. Bieži vien tas vairāk stāsta par mūsu gaidām un sabiedrības spiedienu, nevis par to, kā mēs patiesībā jūtamies.

Biežāk atbalstu saņem tie, kuri pēc zaudējuma iegrimst skumjās, nevis tie, kuri dusmās var izsist sienā caurumu.
Bet kāpēc? Arī dusmas ir pilnīgi normāla un adekvāta emocija. Dusmas ir mūsu sāpju miesassargs - tās mēģina mūs pasargāt.

Atvieglojuma sajūta pēc cilvēka aiziešanas var būt kā miers pēc vētras.
Svarīgi sev atgādināt, ka tu vēlējies, lai beidzas cilvēka ciešanas, nevis viņa dzīve. Šī sajūta bieži iet blakus vainas apziņai, bet patiesībā tā var liecināt par ilgstošu spriedzi, kas beidzot ir palaista vaļā.

Aiz greizsirdības mēdz slēpties vilšanās un dusmas par dzīves netaisnīgumu.
Piemēram, pēc bērniņa aiziešanas ir grūti skatīties uz ģimenēm, kuras pa parku staigā ar bērnu ratiņiem, kuros guļ mazulis. Svarīgi saprast, ka just greizsirdību ir normāli un sevi par to nevajag kritizēt.


Šīs mazāk gaidītās emocijas sēru laikā bieži paliek nepieminētas - par tām nereti skaļi nerunā, taču tas nenozīmē, ka tās ir “nepareizas”. Ja atpazīsti kādu no tām arī savā pieredzē, atceries - tā ir dabiska daļa no sēru procesa.