Vainas apziņa un nāve – kā ar to tikt galā?

Sērojot par kāda tuva cilvēka aiziešanu, vainas apziņa var kļūt par nozīmīgu emocionālo nastu. Iepriekš esmu rakstījusi par sēru stadijām, un viena no tām ir kaulēšanās – posms, kurā mēs cenšamies "sarunāt" realitāti un atgriezties laikā, lai mainītu notikušo. Vainas apziņa bieži vien ir neatņemama šīs stadijas daļa.

Pirms zaudējuma mēs esam gatavi darīt jebko, lai tikai mūsu mīļais cilvēks tiktu izglābts. Pēc tam, kad tas nav izdevies, mēs gribam atgriezties pagātnē, pārdomājot visus iespējamos scenārijus – "Ja vien es būtu rīkojies citādi…", "Ja vien es būtu pateicis vēl vienu vārdu…", "Ja vien es būtu bijis tur…". Šīs domas ir dabiska sēru daļa, taču tās var būt arī mokošas un kavēt mūsu emocionālo dziedināšanos.

🔸 Vainas apziņa un bailes no atmaksas Elizabete Kiblere-Rosa savā grāmatā sniedz spilgtu piemēru par to, kā vainas apziņa var saasināties pēc tuvinieka nāves. Piemēram, dzīvesbiedri var gadiem ilgi strīdēties, bet, kad viens no viņiem mirst, palicējs pēkšņi izjūt nepanesamu vainu. Viņš sev pārmet: "Es nebiju pietiekami labs, es darīju pāri, tagad par to būs jāsaņem sods." Tas var radīt papildu bailes no nāves, jo šķiet, ka tā būs sods par iepriekšējām kļūdām.

🔸 Dusmas un apspiestās emocijas. Vainas apziņa bieži vien ir saistīta ar apslēptām dusmām. Dusmoties uz mirušo cilvēku var šķist nepieņemami, tāpēc šīs dusmas tiek pārveidotas par kaunu vai vainas sajūtu. Taču dusmas ir dabīga daļa no sēru procesa – tās nav jāapslāpē vai jānosoda. Drīzāk ir jāsaprot, ka šīs emocijas rodas nevis ļaunu nodomu dēļ, bet gan no dziļām sāpēm un mīlestības.

🔸 Iekšējais bērns un vainas apziņa. Lai labāk izprastu šo mehānismu, Kiblere-Rosa izmanto bērna piemēru. Kad bērnam nomirst māte, viņš ne tikai vaino sevi, bet arī dusmojas uz māti par to, ka viņa ir viņu "pametusi". Šeit izpaužas pretrunīgās jūtas – mīlestība un dusmas reizē. Tas ir pilnīgi normāli, un līdzīgi mēs varam justies arī pieaugušā vecumā, zaudējot sev tuvus cilvēkus.

Kā tikt galā ar vainas apziņu pēc zaudējuma?

✔ Atpazīsti savas emocijas– Ir svarīgi apzināties, ka vainas apziņa ir dabiska sēru sastāvdaļa, nevis pierādījums tam, ka esi rīkojies nepareizi.

✔ Piedod sev– Mēs nevaram paredzēt nākotni vai novērst neizbēgamo. Atgādini sev, ka tu darīji visu iespējamo ar to izpratni un resursiem, kas tev tajā brīdī bija.

✔ Runā par to– Dalīšanās ar jūtām ar uzticamu cilvēku vai terapeitu var palīdzēt atbrīvoties no smaguma, kas saistīts ar vainas apziņu.

✔ Pieņem, ka dusmas ir normālas– Dusmoties uz mirušo cilvēku vai uz situāciju ir pieļaujami. Šīs emocijas nenozīmē, ka tu nemīlēji šo cilvēku.

Noslēgumā

Vainas apziņa ir sāpīga, bet tā ir normāla daļa no sēru procesa. Mēs nevaram mainīt pagātni, bet mēs varam pieņemt savas emocijas un atļaut sev dziedināt. Atcerēsimies – sēras ir mīlestības turpinājums, un tās ir jāizdzīvo ar līdzjūtību pret sevi.

📖 Avots: "On Grief and Grieving" – David Kessler, Elisabeth Kübler-Ross.